Tā lūk man iet

Pagājušo sestdien pilsētas centrā tika svinēti maizes svētki – kā pienākas ar 10 veidu dažādām maizēm, bulciņām, plātsmaizēm un pa starpām tika pārdoti arī veci krāmi –lietotas pastmarkas, karotes, radioaparāti, tai skaitā otrā pasaules kara vācu armijas – ordeņus, nozīmītes, cepures, jostas sprādzes, veci un neglīti rokas pulksteņi ar saplaisājušiem stikliņiem ražoti Ķīnā- kuri tā vien liekas, ka izvilkti no miskastes. Jāatzīst, ka biju elpas vilciena attālumā no sava personīgā kompasa iegādes… hmm man pēkšņi likās, ka man kā beigušai ģeogrāfijas fakultāti pieklātos savs personīgais kompass, kurš bija diezgan advancēts – spogulītis, vāciņš un maksāja aptuveni 4 ls, bet vai nu sīkstuļa gars uzvarēja vai arī nāca kāda cita veida apgaismība, ka īstenībā nemāku ar kompasu rīkoties – pareizāk sakot neatceros, kā ar to bija jārīkojas, kā arī būtībā nav īsti vajadzīgs. Tā nu joprojām man nav sava kompasa – pagaidām.

            Līdz šim dzīvē biju veiksmīgi izvairījusies no sarežģītu ēdienu gatavošanas, bet cik tad ilgi labā dzīve varēja turpināties, tad nu reiz pienāca tā stunda, kad nācās vien mazliet trīcošām rokām un sirdi taisīt tos speķa pīrāgus, ābolu plātsmaizi un rupjmaizes ķīseli – un prezentēt vietējā ēdienu festivālā kā tradicionālos Latviešu ēdienus. Bet jāsaka godīgi – poļi pārzina ļoti labi latviešu virtuvi, jo būtībā ēd un dzer to pašu. Protams, visvairāk jau man pašapziņu cēla fakts- ka tika slavēta – kā laba esam mana piedegusī ābolmaize. Jāatzīst, ka ekoloģiskais Manuel izpelnījās lielāku ievērību – jo spēja pasniegt poļiem neredzētus ēdienus no El Salvador (maza, sīka valsts Centrālamerikā) – sablenederētas pupiņas ar tomātiem un sīpoliem un uzkarsētas ( man godīgi sakot – pilnīgi pietika ar vienu karoti šī eksotiskā ēdiena) un otrs bija Francijas ēdiens galetes – tipa plānā pankūka no pelēkas krāsas miltiem ar olu, sieru un bekonu – kas jau bija ēdamāka.

Ā un jā – man ir vēl viens ievērības cienīgs fakts – izrādās, ka mans vārds – Mara – poļu valodā, protams, nenozīmē neko tik cēlu un skaistu kā latviešu valodā, bet cik noprotu apzīmē – nakts murgus.. tā, ka viņiem ir viegli atcerēties manu vārdu, jo ir ar ko asociēt un jā – tagad mani uzjautrina un  man patīk vērot sejas izteiksmes, kad nosaucu savu vārdu.

Starp citu – izskatās, ka būšu vides ķīmijas skolotāja palīgs – lai gan ķīmija pa lielam joprojām man ir kā elektrība – kaut kas tumšs, kas gaiši spīd, bet ja jau varēju mācīt bērniem spēlēt golfu – to pati nemākot darīt, tad iespējams varēšu mācīt ķīmiju- to arī īsti nezinot.

Jā- un izrādās, ka Polijā neviens īsti nezin neko par Latviju..nuu- maksimums to, ka tā ir Eiropas savienībā, un vairāk uz Ziemeļiem un kaut ko par Eirovīziju ir dzirdējuši un varbūt arī kaut ko par Brainstorm. Bet man būs iespēja uzspodrināt Lv tēlu – jo 7 reizes būs iespēja prezentē savu valsti par brīvprātīgo darbu semināra ietvaros.