Tā lūk man iet

Pagājušo sestdien pilsētas centrā tika svinēti maizes svētki – kā pienākas ar 10 veidu dažādām maizēm, bulciņām, plātsmaizēm un pa starpām tika pārdoti arī veci krāmi –lietotas pastmarkas, karotes, radioaparāti, tai skaitā otrā pasaules kara vācu armijas – ordeņus, nozīmītes, cepures, jostas sprādzes, veci un neglīti rokas pulksteņi ar saplaisājušiem stikliņiem ražoti Ķīnā- kuri tā vien liekas, ka izvilkti no miskastes. Jāatzīst, ka biju elpas vilciena attālumā no sava personīgā kompasa iegādes… hmm man pēkšņi likās, ka man kā beigušai ģeogrāfijas fakultāti pieklātos savs personīgais kompass, kurš bija diezgan advancēts – spogulītis, vāciņš un maksāja aptuveni 4 ls, bet vai nu sīkstuļa gars uzvarēja vai arī nāca kāda cita veida apgaismība, ka īstenībā nemāku ar kompasu rīkoties – pareizāk sakot neatceros, kā ar to bija jārīkojas, kā arī būtībā nav īsti vajadzīgs. Tā nu joprojām man nav sava kompasa – pagaidām.

            Līdz šim dzīvē biju veiksmīgi izvairījusies no sarežģītu ēdienu gatavošanas, bet cik tad ilgi labā dzīve varēja turpināties, tad nu reiz pienāca tā stunda, kad nācās vien mazliet trīcošām rokām un sirdi taisīt tos speķa pīrāgus, ābolu plātsmaizi un rupjmaizes ķīseli – un prezentēt vietējā ēdienu festivālā kā tradicionālos Latviešu ēdienus. Bet jāsaka godīgi – poļi pārzina ļoti labi latviešu virtuvi, jo būtībā ēd un dzer to pašu. Protams, visvairāk jau man pašapziņu cēla fakts- ka tika slavēta – kā laba esam mana piedegusī ābolmaize. Jāatzīst, ka ekoloģiskais Manuel izpelnījās lielāku ievērību – jo spēja pasniegt poļiem neredzētus ēdienus no El Salvador (maza, sīka valsts Centrālamerikā) – sablenederētas pupiņas ar tomātiem un sīpoliem un uzkarsētas ( man godīgi sakot – pilnīgi pietika ar vienu karoti šī eksotiskā ēdiena) un otrs bija Francijas ēdiens galetes – tipa plānā pankūka no pelēkas krāsas miltiem ar olu, sieru un bekonu – kas jau bija ēdamāka.

Ā un jā – man ir vēl viens ievērības cienīgs fakts – izrādās, ka mans vārds – Mara – poļu valodā, protams, nenozīmē neko tik cēlu un skaistu kā latviešu valodā, bet cik noprotu apzīmē – nakts murgus.. tā, ka viņiem ir viegli atcerēties manu vārdu, jo ir ar ko asociēt un jā – tagad mani uzjautrina un  man patīk vērot sejas izteiksmes, kad nosaucu savu vārdu.

Starp citu – izskatās, ka būšu vides ķīmijas skolotāja palīgs – lai gan ķīmija pa lielam joprojām man ir kā elektrība – kaut kas tumšs, kas gaiši spīd, bet ja jau varēju mācīt bērniem spēlēt golfu – to pati nemākot darīt, tad iespējams varēšu mācīt ķīmiju- to arī īsti nezinot.

Jā- un izrādās, ka Polijā neviens īsti nezin neko par Latviju..nuu- maksimums to, ka tā ir Eiropas savienībā, un vairāk uz Ziemeļiem un kaut ko par Eirovīziju ir dzirdējuši un varbūt arī kaut ko par Brainstorm. Bet man būs iespēja uzspodrināt Lv tēlu – jo 7 reizes būs iespēja prezentē savu valsti par brīvprātīgo darbu semināra ietvaros.

Varshavas sabiedriskais transports

Atradu kādā poļu žurnālā rakstu par Varšavas sabiedrisko transportu un tas man ļoti atgādina Rīgas satiksmi :)

If you are a newcomer to the city, there are some rules you need to know about riding the bus. I am not talking about having a ticekt, refraining from smoking or giving your seat to an old lady. Those are real rules, printed in Polish and accompanied with storybook pictures.The rules Irefer to are the unwritten rules. You need to know these to avoid embarrassment, confusion, and sometimes serius injury.

Rule #1: Smoking

If you are a passenger, you may never smoke on the bus. You can, however, put one foot in the open door, take a long drag on your cigarete, flick the btt away, step fully into the bus and blow two big lung-fulls so that all the people can enjoy smokinga s much as you do.

Rule #2: You must give up your seat to a pregnant woman or to someone with a small child. That is a real rule. But, there are unwritten subdirectories, if you have one child, people will help you. THeay will carry your pram, move out of your way so that you have space, give up their seat. If you have two our more children, they will not lift a finger to help you. Why? Because they figurē you are used to suffering, so why change the natural order of things?

Rule #3: Getting on and off a bus

The chance of a driver holiding te doors open for you as you run for the bus is proportional to how far behind Schedule he is. When a driver closes the door on an old bus, he pushes a buzzer. This is not to warn you the doors are about to close because they usually close the doors first. This is to tell you the doors have been closed, in case you are suddenly struck blind and didn’t know.

Rule #4 Beware the Babka

Known by its scientific name, Elderus Judgementalist or by locals as the „babka”. This person must be avoided at all costs. Do not stand near one. Do not even make eye contact with one. When they were your age, they had to carry the bus, uphill, in four feet of snow! If they make a request of you, for God sakes, do not argue! It’s like arguing with a rhinoceros. You must of course give up your seat to a babka, but doing so, you are calling them tired and old. How dare you! If you keep your seat, your mother should be ashamed she ever let you into this world. You cannot win.

Papildus links - par poļu omēm sabiedriskajā transportā- Puisis no Izraēlas izklāsta savu pieredzi : 

http://polandia.wp.tv/pl/index.html?ticaid=6aeb1

Kra Kra

Tā tā tā – Viss sākās ar to laipnā sieviete netālu no Varšavas centrālās stacijas parādīja mums diametrāli pretējo virzienu, nekā mums vajadzēja, protams, akli viņai uzticoties paspējām noiet aptuveni pus-kilometru nepareizā virzienā un tikai pēc tam, kad divreiz paskatījāmies Varšavas kartē līdz apziņai aizgāja, ka  metāliskais palmas piemineklis (kas bija mums, kā virziena rādītājs) atrodas pretējā virzienā, attiecīgi sekas mūsu nelielajam līkumam bija nokavēts piecu dienu apmācības sākumu Varšavā, toties labā ziņa bija tā ,ka reģistrējoties kā pēdējā  tiku pie atsevišķas sešvietīgas istabiņas man vienai un tas izrādījās veselībai draudzīgs variants, kad pēc 2 dienas brīvprātīgo grupā sāka izplatīties klepus-iesnu-kakla-un vēl vēdera vīruss.

Apmācības visā visumā nebija īsti interesantas, bet iepazīties citi ārvalstu brīvprātīgie Polijā, kā arī ekskursijas pa Varšavu bija vairāk vai mazāk ļoti interesantas.

Vienu vakaru poļi bija pacentušies un noorganizējuši vakariņas plus mīnus tradicionālā poļu restorānā ( kaut kas līdzīgs varētu būt Lido ēstuve Lv) ar pieciem ēdieniem. Vakars iesākās ļoti daudzsološi – pirmie bija tradicionālie Pirogi- es teiktu kaut kas līdzīgs pelmeņiem, bet mīkla ir kā klimpām – kuri īstenībā garšoja bija ļoti labi – pēc tam sekojošie pasniegtie ēdieni vairs nebija īsti ēdami – jo zupa bija nu tā, bet pīle – bija salkani pajēla… kā papildus atrakcija ēšanai bija vakara izklaides programma, jo pēc pirogiem restorānā ieradās muzikanti tērpušies krāšņos laikam tradicionālos tērpos un no virtuves aizdurves izleca četri pāri, kuri sāka dejot – daļu tradicionālu poļu deju, daļu ne tik tradicionālu deju –bija jau jauki, ka centušies, bet man viss šis lika sajuties, kā 80 gadīgam vācu tūristam Rīgas kādā krogā un lai vēl vairāk liktu sajuties kā 80 gadīgai - mums lika saķerties elkoņos un šūpoties mūzikas ritmā… Vislabāk man patika deja, kur divi no puišiem bija saģērbušies pa govi un dejoja ar meitām- cik varēja noprast meitas centās sagūstīt govi, dejas baigās puiši aizskrien prom un meitas paliek dejojot ar govs ādu – īss kopsavilkums – meitas sagūsta un nobeidzina govi un pēc tam dejo ar tās ādu… :D :D

Kā viena no interesantām poļu tautas tradīcijām, vai vismaz tās lielai daļai ir mazgāt apakšveļu ar rokām, kas nabaga turku puisim bija galīgi neizprotama- kāpēc viņš nevar mazgāt apakšveļu veļas mazgājamā mašīnā? Skaidras un definētās atbildes uz šo jautājumu tā arī netika atrastas- bet pieļauju, ka tas ir no sērijas- tā darīja mana oma, tā darīja mana mamma un tā daru arī es – un nemeklējiet pārāk racionālu izskaidrojumu J

Laikam jāpiemin fakts, ka Polijā joprojām visos klubos, bāros un cafe ir atļauts smēķēt iekštelpās un tas tiešām nozīmē, ka cigarešu dūmi ir vairāk kā skābeklis un gaiss, kā arī tas, ka atnākot mājās drēbes ir kā cigarešu pelnu trauks.

Būtu jāpiemin arī apskatītie kultūrvēsturisko un izglītojošie objekti – izrādās, ka šogad pianistam Šopēnam aprit 200 gadi un kā izrādās viņš ir arī polis, tad nu par godu šim notikumam Varšava ir pilna ar Šopēna objektiem – dziedoši Šopēna valša soliņi parkā, Šopēna ultra-modernais muzejs, kur viss ir touchsreen versijā, šeit Šopēns piestāja un dzēra tēju utt utt..

Brusbārdis vidusskolā tikai virspusēji pieminēja, kas ar Poliju otrā pasaules kara laikā, bet nebija pieminējis notikumu, kas angliski tiek saukts par Uprising in Warsaw (Sacelšanās Varšavā) ..tā nu Varšavā ir vesels muzejs – pilns ar otrā pasaules kara postu, nacistiem, ebreju genocīdu utt.. nuu kaut kaa taa kopumaa. 

Tev nav vienmeer jaabuut mazai un resnai ( Dieetas graamatas nosaukums Polijaa)

Esmu paspējusi noskaidrot, kam bija domāti arhitektoniskie brīnumi- tiltam līdzīgā būves pie pils, labākam priekšstatam –vizuāls attēls links http://www.castlesofpoland.com/prusy/kwidzyn_zdjecie_001.htm  .. izrādās, ka tas patiešām ir tilts un tā galā necilais tornis ir tualete un viss milzīgais tilts ir necils ceļš uz „kroņa zāli”- , kā arī agrāk esot torņa apakšā bijusi upe – kur pa taisno nokļuva viss, kas nāca no troņa zāles. Vietējie domā, ka tas varētu būt lielākais tilts uz tualeti – un tā arī varētu būt. Labā ziņa izrādās, ka pilī strādājošais gids arī strādā eko birojā – un viņš apsolīja izradīt visu par velti – je 
Vakar bija pirmā nodarbība poļu valodā – mums ticis stilīgs ap 50 gadiem polis – plikpauris ar panka bārdu – bet ar laba humora izjūtu un gadiem krātu pieredzi. No viņa varēja saprast, ka visbezcerīgākie skolnieki nākot no Ķīnas un Japānas – jo viņiem esot gandrīz neiespējami ieskaidrot – ka darbības vārdiem poļu valodā ir gan pagātne, tagadne un nākotne, jo cik saprotu japāņu valodā darbības vārds ir konstants visos laikos, kā arī viņi tā arī nespējot iemācīties izrunāt – Š, ŠČ un citas foršās skaņas poļu valodā. Savukārt poļi nevarot iemācīties Japāņu vārdus – tāpēc viņi iedod viņiem vietējos vārdus vai nicknames, piemēram – visus sauc par Janušiem, Jacekiem.
Kā arī man sāk uztraukt Ēdienu festivāls – jo tika precizēta vieta, no kurienes es tieši esmu – tā, ka viņi gaida kādu kulinārijas brīnumu – Mammu?
Darba dators man ir vienkārši mūsdienu valodā runājot – folklorisks – bez antivīrusa programmas- tā, ka es dodu viņam aptuveni mēnesi darbības laika. Mazliet bail arī lejulādēt skype programmu – iespējams, ka tas viņam varētu būt par smagu.

Taa mees dziivojam un taa mees svinam

Līdz šim esmu veiksmīgi paspējusi iekārtoties savā jaunajā mājvietā, kur pavadīšu nākamos 9 mēnešus, satikusi savus darba kolēģus un otru brīvprātīgo no Francijas Manuel – kurš ir ekoloģiskāks par briedi mežā, kā arī apguvusi krutākos vārdus poļu valodā – zajabišķe – kas nozīmē - ka viss ir bumbās.

Pirmie iespaidi par Poliju – ļoti laipni, izpalīdzīgi cilvēki, jo lai noorientētos atrastu visu nepieciešamo un neko nenokavētu Varšavas centrālajā vilcienu stacijā ar veiksmi un cerībām uz labu laimi ir par maz.

Nākamos 9 mēnešus pavadīšu pilsētā vārdā Kwidzyn – pilsēta aptuveni Liepājas lielumā. Šeit ir ļoti skaista pils mūrēta no sarkaniem ķieģeļiem diezgan pamatīgi liela un cik es esmu redzējusi līdz šim – izskatās, ka būvējot pilis, baznīcas un mājas populārākais vai arī vienīgais pieejamais celtniecības materiāls ir sarkanais ķieģelis. Un vēl poļu pilīm raksturīgas nepraktiski, bet tajā pašā laikā skaisti būvējumi līdzīgi tiltiem, bet ne gluži tilti, bet kuriem jēgu kāpēc tie tiek būvēti neesmu vēl sapratusi,

Pašlaik manā dzīves vietā- dzīvoklī piektajā stāvā, nav pieejams internets, tas pagaidām pozitīvi, jo vakaros aiz gara laika varu mācīties poļu valodu, kā arī lasīt grāmatas krievu valodā, īsti nezinu kāpēc , bet poļiem ir radies priekšstats ka esmu baigā speciāliste krievu valodā un lasīt tajā man ir tīrais nieks. Vienīgā reālā iespēja pagaidām tikt man pie interneta ir Eko birojā- tad arī varu uzrakstīt kādu ziņu. Turpināšu meklēšu kādu iespēju varbūt varēšu sarunāt kādā vietā tikt pie skype un parunāt ilgāk.

Jā un – jā – sestdien bijām uz pilsētas „krutāko”, jaunatvērto klubu – bāru, kas ierīkots vecā noliktā vai kaut kam tml vietā. Noskaidroju, ka es izskatos kā poliete – tā teikt  neizlekšu no poļu bara, bet čirkainais francūzis gan var justies laimīgs, jo atšķirībā no manis viņš izlec no bara un kā mums skaidroja  poļu meitenēm dikti tīkot ārzemju vīrieši, īpaši franči un gandrīz visas ko tajā vakarā satika – nodemonstrēja savas plašās franču valodas zināšanas – mēģinot pateikt vismaz vienu teikumu franciski. Starp citu arī es esmu papildinājusi savas neesošās franču valodas zināšanas ar pāris vārdiem – piemēram, kaķis franciski ir – „šā” bet suns ir ļoti līdzīgi, bet tikai latgaļu izrunā. Tā teikt nogaršojām poļu alu un kursa biedreņu izdaudzināto poļu vodku- žubroku.

Nākamajā nedēļā man ir iebraukšanas apmācības – 5 dienu pasākums Varšavā, no 3dienas līdz 7dienai.

P.S. Mana dziive Polijaa ir uzlabojusies krietni un taapeec tagad man ir divi tel.nr., ja rodas kaadreiz spontaana velme parunaaties mani var sazvaniit ar pa nr. 0048698017278.. aa kaa arii man ir arii otrs epasts - mzadina@ekokwidzyn.pl

P.S.2. Man ir luugums - 25.09. tiek riikots tradicionaalo eedienu festivaals un man ir jaagatavo kaads lv tradicionaals eediens- varbuut kaadam ir kaada idejas, ko vareetu uztaisiit, jo man pashlaik nekas nenaak praataa, iznjemot kartupelju pankuukas

Sveicieni