khm - ārā ir auksts, sals un drusku sniegs, bet iekšā ir prieks :)

Un tā diena un stunda ir pienākusi, kad arī Polijā ir ieviests likums par smēķēšanas aizliegumu publiskās vietās. Respektīvi, tas nozīmē- vairāk neviens nedrīkst smēķēt klubu, kafejnīcu u.c. publisku telpu iekštelpās .. un tas nozīmē vairāk svaiga gaisa – kas mani ļoti iepriecina.

Iesāktajā Polijas apceļošanas listē varu ierakstīt vēl vienu pilsētu- Poznaņa, tur nokļuvu pateicoties starptautiskai zaļo tehnoloģiju, enerģijas izstādei. Izstāde kā jau izstāde – viss skaisti un traki zaļi, bet viens no izstādes stendiem ir palicis īpaši gaišā atmiņā. Stāsts sākās ar to, ka neko ļaunu nenojauzdama pastaigājos gar stendiem pētīdama virsrakstus un pēkšņi pie manis pieskrien maza uzkrāsojusies, sasukājusies poļu meitene un aicina un stāsta par kaut ko – par ko – kā vienmēr īsti nesapratu no sākuma, bet nu negribējās būt nelaipnai un laika man bija – tad nu nolēmu paklausīties, kas viņai ir sakāms. Pieveda mani pie diezgan šika 21 gs. ekrāna – latviski sakot tačskrīn – skārienjūtīga ekrāna – jāpiebilst, jo projām nesapratu par ko ir runa. Tad nu ekrānā parādījās mazi kvadrātiņi krāsaini un krusts..tad nu lēnām pie manis atrāpoja atziņa, ka tas ir kapsētas digitāls attēlojums un , ka tā ir digitāla kapsētas programma – NekroPolis 3.0 (tā viņa saucās pa nopietnam- man mājās vēl ir buklets) .. tā nu pēc 5min biju ieguvusi pilnīgi jaunu informāciju, ka piemēram – ievadot uzvārdu viņš parādīs visus klientus, kas atrodas šajā kapsētā kā arī vietu- kur tad viņu atrast. Cik nopratu vari kļūt par klientu un maksāt arī internetā .. nu jā – iespējams, ka programma spēj arī sazināties ar viņpasauli – būtu jau paprasīju, bet pa poliski nemācēju .. tad nu vienīgais ko spēju pateikt meitenei pa poliski pēc prezentācijas – nu interesanti un raitā, raitā solī devos projām, jo mani nepameta tāda dīvainības sajūta.

Sestdien pa skaisto un smuko nosvinēju savu dzimšanas dienu ar veseliem 17 viesiem līdz 5ciem rītā izturēja gan tikai 3 – gods un slava viņiem J. Izrādās, ka mani darba kolēģi ir lieli dziedātāji un viens no puišiem ļoti labi spēlē ģitāru, tad nu man bija iespēja noklausīties un pašai pamēģināt dažus poļu hītus. Jāsaka, ka viņiem ir melodiski skaistas dziesmas – patikās J.. Vakara gaitā man kādas 6 reizes tika veltītas dzimšanas dienas dziesma – tā teikt, tik daudz dziesmu man veltītu neesmu piedzīvojusi.. tā ka šī dzimšanas diena noteikti paliks atmiņā!

Paņem savus alvas zaldātiņus - nāc uz manām trepēm spēlēties

            Es noteikti neticētu, ja kāds pirms gada man būtu teicis- ka es tieši pēc gada kādā Polijas mazpilsētā organizēšu pirmskolas vecuma bērniem nodarbības par atkritumu šķirošanu poļu valodā. Bet te nu es esmu – cenšos novadīt 2 stundu garas nodarbības – par to kāpēc ir svarīgi šķirot atkritumus un kur, un  kas jāliek. Protams, manas poļu valodas zināšanas pagaidām nav tik advancētas, lai spētu to izdarīt viena, tāpēc, kāds vienmēr man ir palīgā.

             Īsti gan nezinu, kur tas suns ir apraksts un kāpēc manas nodarbības ir tik populāras, bet man ir vairākas versijas par šo tēmu. Pirmā varētu būt, ka bērnudārzi ir ļoti ekoloģiski ilgtspējīgi domājoši, tāpēc tik aktīvi apmeklē manas nodarbības. Otrkārt, iespējams, ka viņiem liekas interesanti – kā brīvprātīgā no Latvijas varēs maziem poļu pipariņiem ieskaidrot, ka dzeltenajā miskastē ir jāmet plastmasa. Un trešais variants iespējams, ka skolotājām ir aptrūkušās idejas, ko darīt ar pipariņiem tāpēc viņi ir priecīgi, ka kāds cits divas stundas viņu vietā izklaidē publiku. Lai nu kā – atbilde ir tu ārā :D

Rezumē- esmu veiksmīgi novadījusi pirmo nodarbību – priekšā vēl 13 nodarbības un tad varu braukt mājās svinēt Ziemassvētkus.

Vispār pagaidām ir iestājies man slinkuma laikmets. Būtu un varētu darīt tik daudz ko .. bet pa lielam – taisu no kartona kastēm un aplīmēju, lai parādītu, ka varam dot izlietotām lietām otro iespēju sākt jaunu dzīvi.

Gandrīz vai piemirsu – piedalījos arī putnu nodarbības. Trīs stundas ar binokli ( loretka – po polsku) pētīju putnu personīgo dzīvi… Ieguvumi, jeb ko konstatēju - parastās kanāla pīles, 5 gulbji, krauklis un mazs dzeltens putniņš, žagata un vārna – tā teikt, nav  ar ko lepoties un  nevienam nevaru iet klāt un teikt, zini ko es redzēju – un nosaukt kaut ko krutu, kā piemēram- mazo ērgli, bet toties varu teikt, ka vējš bija nikns un izpūta mani līdz kaulam, ka pat vakarā jūtu kā kaulos vēl aukstums svilpo.

Gaidu svētkus un brīvu brīdi, kad varēšu nopirkt biļetes uz mājām :)

 

Aiziesim uz kino vai arī nezinu

Tā tā tā ..tik tālu esmu nonākusi vai nodzīvojusies, ka kad gribu rakstīt vēstuli uz Latviju, tad pirmais vārds ko gribu rakstīt ir – Češč (poliski), tad es attopos un nākamais ko gribu rakstīt tā vietā ir – Hi (angliski) ..un tikai tad kad es sakoncentrējos – uzrakstu – Čau J

            Esmu atklājusi jaunu izklaides vietu pilsētā- Baseins. Ja tu ej no rīta- tad jāmaksā aptuveni 40 sant par 30 min, lēti toties agri no 5:30 – 8:00 no rīta un kā darba kolēģe teica- no rītiem iet tikai veci cilvēki . Bet es jūtos pietiekami bagāta un pietiekai slinka no rīta, ka eju turp vakarā aptuveni par 80sant pa 30 min no 20:00 – 22:00. Tā nu esmu šo iespēju izmantojusi veselu vienu reizi un tā bija atklāsmes stunda man par baseina kultūru Polijā. Izrādās, ka šeit visi tādi gana advancēti peldēšanā- peld visādos tauriņstilos utt .. Es savu peldēšanas stilu esmu nodēvējusi par Omīšu stilu, jo tā kā es peldu, peld tikai omes.. kaut kas līdzīgs kā vardes peld.  Tā nu mēs ar omi aiņēmām veselu celiņu baseinā kamēr citos bija kādi četri.

            Sestdien veiksmīgi izdzīvoju ekskursiju par 15 maziem nevaldāmu enerģiju pārpildītiem poļu bērniem, kā arī tagad varu savā Polijas apceļošanas plānā atzīmēt vēl vienu vietu, kurā esmu oficiāli pabijusi. Pilsēta saucās – latviskajā versijā – Olšteina.

            Pirmais apskates objekts dienas garajā ekskursijā bija planetāriums- vieta ar lielu koplveida jumtu – kas veltīts zvaigznēm un kosmosam. Neliela atkāpe no planetārija, pirms atbraucu uz Poliju nezināju, ka nezināju kurš un kā pirmais oficiāli pierādīja, ka zeme riņķo ap sauli, ka ir zvaigznes un planētas. Tad nu reiz varu teikt, ka tagad esmu lietas, kursā un varu padalīties ar citiem, kuri vēl to nezin ka nezin, ka cilvēks, kurš atklāja kurš ap ko riņķo ir N.Koperniks un pēc tautības- uzminiet nu – polis. Poļiem nav īpaši daudz pasaules slavenu cilvēki, tāpēc tos divus – kurus visi zina – Koperniks un Šopēns – var atrast visās pilsētas un gandrīz vai visur. Šopēna iela ir, manuprāt, 99 % Polijas pilsētās, Kopernika statuja arī ir aptuveni 70% pilsētās, var atrast Šopēna mūziku spēlējošus soliņus, cepumus, piparkūkas utt.

Un atpakaļ pie planetāriuma – protams uzcelts par godu Kopernikam. Īstenībā jauka vieta – tu sēdi ērtā, lielā ķiršsarkanā krēslā, apkārt tumšs un kupolveida jumtā klasiskās mūzikas pavadībā tev skaistā, lēnā, zema tembra poļu valodā stāsta par zvaigznēm, mitoloģiskiem mītiem .. un pēc pusstundas tu esi tajā visā tā iedziļinājies, ka nemanot aizver acis un aizmiedz. Tā gadījās arī man.

Diena tika nobeigta arī ar Holivudas grāvēju ar mākslīgiem zvēriem un tizliem cilvēkiem, lai arī cik tā filma nebija manā gaumē, labā ziņa bija tā- ka man par brīvu.

Es jau teicu, ka smēķēšana ir kaitīga veselībai?

 Foto no pilsētas vārdā - Torun ..

 Māra darbībā

Katra otreizējai pārstrādei nodotā papīra tonna - izglābj 17 kokus .. tā ka esi varonis izglāb kokus :)

Viss ilgāko laiku un visvairāk izdomas aizņem – ar ko lai iesāk kārtējo ierakstu kā arī nosaukums sagādā galvas sāpes, bet pārējais viss ir pupu mizas salīdzinot ar virsrakstu un pirmo teikumu.

Padarīto lietu sarakstā varu ievilkt vēl vienu ķeksīti- esmu apmeklējusi Eiropas lielāko no sarkaniem ķieģeļiem celto pili .. tur pavadīju aptuveni 4 stundas un man bija visu laiku labākais gids – Ai-pods (Ipod) ar 50 audio ierakstiem. Pakarini kaklā, uzliec austiņas un izmantojot pieskārien – jutīgo ekrānu – nospied plej (play) un klausies, kas viņam ir sakāms par punktu nr.34 un kad tev apnīk – tad liec viņam apklust.. lieliskākā opcija- vari izlaist vai pārtīt garlaicīgos vai tev neinteresējošos punktus.

Gausi un kusli ar kopā ar savu 21.gs. gidu veicot pils apskati, nemaz neapskaudu 50 gab. vāciešus, pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēkus, kuri aizelsušies aiz gida sportistu cienīgā tempā veica skrējienu pa pili (par apskati vai ekskursiju to būtu grūti nosaukt).. un tikai pēc pāris stundām man tapa skaidra, kāpēc bija tāda steiga, jo izrādās, ka oktobris vairs Polijā nav tūrisma sezona un pilis jau slēdz 3jos pa dienu un tā arī izpalika pēdējie 10 apskates punkti.

Nja – bija arī tāda lieta, ka Manuela dzimšanas diena – jauks, bet garlaicīgs pasākums kopumā ar plaši klātu galdu un ar neīpaši patīkamām atmiņām atceros brīdi, kad mani piespieda dziedāt ABBAS dziesmu Dancing Queen .. un vēlreiz sev pierādīju, ka karaoke nav domāta man ..ne nē nē

Un jā tad organizācija uzrīkoja divu dienu semināru komandas gara celšanai – protams poļu valodā – kas manu garu ik palaikam nosita, jo cik tad ilgi var uzmanīgi klausīties valodā , ko nesaproti un ne jau 8ņas stundas no vietas :D

Varu oficiāli paziņot, ka manā īpašumā ir divas autobusu biļetes. Pirmā ir 10.11.2010 Waršava – Rīga un otra ir 13.11.2010 – Rīga –Varšava un tas nozīmē, kad pavadīšus veselas 2 ar pusdienas LV. Esmu jau priecīga J

Veiksmīgu nedēļas nogali un smēķēšana ir kaitīga veselībai J

Turpinot iesaakto :)

Esmu noķērusi pirmo oficiālo poļu vīrusu un nu būs gandrīz jau divas nedēļas kopš cīnos un sadzīvoju kaut ko klepveidīgu un jā rīt visticamāk jau otro reizi apciemošu poļu daktertanti un visticamāk varētu pāris dienas atpūsties mājās un es tiešām ceru, ka tikšu drīz no tā visa vaļā, jo sāk jau apnikt būt par draudu sabiedrībai.

Sašķobījies veselības stāvoklis gan nebija par šķērsli, lai apmeklētu 5 izrādes animācijas festivāla ietvaros, kas norisinājās piecas dienas un kā izrādījās manam naudas makam diezgan draudzīgs pasākums, nācās no savas kabatas samaksāt tikai par vienu no izrādēm un tā kā Manuels pirmais iefiltrējās Animo organizatoru ballītē un neaizmirsa par mani arī, tad pārējās izrādes jau izrādījās par velti, jo tīri labi sapratāmies ar pareizajiem cilvēkiem. Jāsaka atklāti, līdz šim vienīgais ko zināju, ka esmu bijusi leļļu teātra izrādēm dziļā bērnībā – no mammas stāstītā, bet protams, man nekas tāds atmiņā nav aizķēries – melnā bilde no saulainās bērnības, tomēr pēc šīs festivāla varu teikt, ka šī visa leļļu teātra padarīšana ir diezgan forša arī padzīvojušiem un pilngadīgiem bērniem un tiem kuri sevi uzskata par pieaugušiem.

Kopsavilkumā - redzēju vienu fantastisku izrādi no Spānijas, pēc šīs izrādes parastākais trauku mazgāšanai paredzēts sūklis manās acīs ir pieredzes bagāts aktieris, protams pareizajās rokās, kuras spēj viņu atdzīvināt.  Lai saprastu par ko es runāju un nedomātu, ka man kādas slimības izraisītas halucinācijas ielikšu linku ar video nelielu ieskatu no izrādes http://www.youtube.com/watch?v=_lA_fqjotHw&feature=related
Kā jau teicu, pavisam redzēju 5 šovus, tad atlikušies bija grūtāk uztverami vienkāršu nepārvaramu iemeslu dēļ divi no redzētajiem šoviem, poļu valodā – tā teikt visa zāle smejas un lej asaras, ko nevarētu teikt par mani un vēl dažiem ārzemniekiem, kuriem tas palika noslēpums izteikts tikai poļu valodā. Un protams, pats izcilākais bija Hamlets poļu valodā, zāle bija maza un pārpildīta un bija pirts temperatūra, izrāde lēna un smaga un lelles bija ieliktas mazos ūdens baseinos un kāpēc tas tika darīts, to tā arī neviens nesaprata un nevareeja paskaidrot… poļiem ir ļoti labs vārds ar ko apzīmēt kaut ko taadu  –Masakra. Iepriekš pasteidzos pats pats izcilākais šovs un vislielākā Masakra bija noslēguma koncerts- vienkārši sakot psihadēliski murgi, īsumā – dīvainas skaņas – aptuveni kaut kas līdzīgs kā vasaras naktī un video projekcijas uz kartona kastēm – ar neizprotamām figūrām un līnijām.. un jā mēs atstājām izrādi aptuveni vidū  - tiešām žēl, ka man līdzi nebija kameras, lai nofilmētu cilvēku sejas pēc šīs izrādes, ja es būtu maksājusi par šo tad, es noteikti prasītu lai atgrieztu manu naudu un man tīri cilvēcīgi tīri žēl to divu dāmu, kuras šo mākslas šedevru un domas lidojumu bija atvedušas no Vācijas. Lielākā daļa no skatītājiem to uzskatīja par joku, tā to nodēvēja arī viena no organizatorēm .. man kaut kā liekas, vienīgās kurām tas nebija joks bija šova radītājas ..

Kā jau iepriekš minēju veiksmīgas iefiltrācijas rezultātā tikām ieaicināti uz diviem afterpārtii pasākumiem, kuros iepazināmies ar arheologu no Polijas, kurš vēlāk mūs par blatu izvadāja pa lielo pilsētas katedrāli – atļāva uzkāpt torņos, kuros parasti tūristus nelaiž, un vēl gan nepaspējām, bet viņš apsolīja arī izvadāt par ventilācijas šahtām zem katedrāles, kā arī iepazināmies ar teātra grupu no Izraēlas, kuri, protams, bija jauki un jāsaka laikam, pirmie cilvēki, kurus es satieku no Izraēlas un, protams, vēl daudzi jauni paziņas, kuriem neatceros vārdus J Bet kuriem varu teikt, tagad Chesc – latviski- češč – čau :D

Starp citu – mani un Manuelu iepazīstināja par pilsētas nozīmīgākajiem cilvēkiem – pilsētas mēru nr.1 un nr.2, kuri laipni pasniedza mums dāvanas- krūzītes, grāmatu, pildspalvu un atslēguu piekariņus ar pilsētas logo- tagad varam kļūt iedomīgi :D

Скорей бы лед встал, пошел бы тогда на рыбалку, Чего бы поймал, знакомым раздал, не жалко,

Sākšu ar pateicību Karīnai – my ex – istabas biedrenei no 13 – par izcilo komentāru- you just made my day J  - un jāatzīst, ka pietrūkst koju dzīves/sadzīves/ kopdzīves .. bet Karīn tu ar mani leposies- man ēdienu klāsts ir paplašinājies- tagad arī šad tad  uzvāru rīsus, griķus, kā arī kaut ko uzcepu, ja mīkla uzrūgst J

NJa- man tagad ir vietējais nacionālais „varonis”, sauksim viņu vienkārši par – Ģadeku : Neliela iepazīstināšana - CV

Dzimums - vīrietis,

Vecums- grūti nosakāms varētu būt no 50 – 70 gadiem ..visticamāk, ka varētu būt 50, bet dēļ piekopotā dzīves veida izskatās ap 70.

Ģērbšanās stils – nevīžīgs brīvā stila apģērbs, kaut kas varētu būt sporta apģērbs kādreiz bijis.

Vistipiskākās uzturēšanās vieta – + / - 50 m rādiusā ap vietējos alkohola veikalu „Monopols”.

Un iespējams rodas jautājums - kāpēc Ģadeku būtu jādēvē par varoni ..

kaut vai tā iemesla dēļ – kad nāku mājās no darba - viņš ir pilns kā velns- parasti izskatās, ka cīņa ar sevi - lai nostāvētu vertikālā stāvoklī .. bet pats apbrīnojamākais ir , ka  no rīta ap astoņiem, kad dodos uz savu darbu.. nedomājiet , ka Ģadeks slinko un guļ - viņš jau arī ir piecēlies un atkal pilns jau kā velns – un atkal rīta cīņa nostāvēt vertikālā stāvoklī.

un tā jau vairākas reizes Ģadeku esmu satikusi gan pēcpusdienā, gan no rīta – pilnīgā ūpī.

Nesen redzēju, kā divi Ģadeki protams pilnīgā Ūpī – tukšoja lillā krāsas šķidrumu no 1,5 l plastmasas pudeles.     

Veiksmīgi esmu izdzīvojusi pirmo mēnesi Polijā, kā arī tikko notikušās pirmās pārrunas- par dzīvi ar Aņu (projekta koordinatori ) – kura laikā atskaitījos par visiem padarītajiem darbiem, noskaidrojām, ka vienīgais, kas man trūkst ir mikseris un bundžu attaisāmais, ka visi birojā ir apmierināti ar manu darbu , vienīgās diskusijas man izvēršas par dzīvi un vispār ir ar Manuelu, jo viņa prāt nemāku diskutēt.

Tā lūk man iet

Pagājušo sestdien pilsētas centrā tika svinēti maizes svētki – kā pienākas ar 10 veidu dažādām maizēm, bulciņām, plātsmaizēm un pa starpām tika pārdoti arī veci krāmi –lietotas pastmarkas, karotes, radioaparāti, tai skaitā otrā pasaules kara vācu armijas – ordeņus, nozīmītes, cepures, jostas sprādzes, veci un neglīti rokas pulksteņi ar saplaisājušiem stikliņiem ražoti Ķīnā- kuri tā vien liekas, ka izvilkti no miskastes. Jāatzīst, ka biju elpas vilciena attālumā no sava personīgā kompasa iegādes… hmm man pēkšņi likās, ka man kā beigušai ģeogrāfijas fakultāti pieklātos savs personīgais kompass, kurš bija diezgan advancēts – spogulītis, vāciņš un maksāja aptuveni 4 ls, bet vai nu sīkstuļa gars uzvarēja vai arī nāca kāda cita veida apgaismība, ka īstenībā nemāku ar kompasu rīkoties – pareizāk sakot neatceros, kā ar to bija jārīkojas, kā arī būtībā nav īsti vajadzīgs. Tā nu joprojām man nav sava kompasa – pagaidām.

            Līdz šim dzīvē biju veiksmīgi izvairījusies no sarežģītu ēdienu gatavošanas, bet cik tad ilgi labā dzīve varēja turpināties, tad nu reiz pienāca tā stunda, kad nācās vien mazliet trīcošām rokām un sirdi taisīt tos speķa pīrāgus, ābolu plātsmaizi un rupjmaizes ķīseli – un prezentēt vietējā ēdienu festivālā kā tradicionālos Latviešu ēdienus. Bet jāsaka godīgi – poļi pārzina ļoti labi latviešu virtuvi, jo būtībā ēd un dzer to pašu. Protams, visvairāk jau man pašapziņu cēla fakts- ka tika slavēta – kā laba esam mana piedegusī ābolmaize. Jāatzīst, ka ekoloģiskais Manuel izpelnījās lielāku ievērību – jo spēja pasniegt poļiem neredzētus ēdienus no El Salvador (maza, sīka valsts Centrālamerikā) – sablenederētas pupiņas ar tomātiem un sīpoliem un uzkarsētas ( man godīgi sakot – pilnīgi pietika ar vienu karoti šī eksotiskā ēdiena) un otrs bija Francijas ēdiens galetes – tipa plānā pankūka no pelēkas krāsas miltiem ar olu, sieru un bekonu – kas jau bija ēdamāka.

Ā un jā – man ir vēl viens ievērības cienīgs fakts – izrādās, ka mans vārds – Mara – poļu valodā, protams, nenozīmē neko tik cēlu un skaistu kā latviešu valodā, bet cik noprotu apzīmē – nakts murgus.. tā, ka viņiem ir viegli atcerēties manu vārdu, jo ir ar ko asociēt un jā – tagad mani uzjautrina un  man patīk vērot sejas izteiksmes, kad nosaucu savu vārdu.

Starp citu – izskatās, ka būšu vides ķīmijas skolotāja palīgs – lai gan ķīmija pa lielam joprojām man ir kā elektrība – kaut kas tumšs, kas gaiši spīd, bet ja jau varēju mācīt bērniem spēlēt golfu – to pati nemākot darīt, tad iespējams varēšu mācīt ķīmiju- to arī īsti nezinot.

Jā- un izrādās, ka Polijā neviens īsti nezin neko par Latviju..nuu- maksimums to, ka tā ir Eiropas savienībā, un vairāk uz Ziemeļiem un kaut ko par Eirovīziju ir dzirdējuši un varbūt arī kaut ko par Brainstorm. Bet man būs iespēja uzspodrināt Lv tēlu – jo 7 reizes būs iespēja prezentē savu valsti par brīvprātīgo darbu semināra ietvaros.